1) Agrīnais latviešu kino. Rusteiķa Lāčplēsis.
Par galveno kļuva filmu saturiskie komponenti un to saistība ar nacionālo ideju un politisko situāciju. Tas liecina, ka gan valstiskās, gan mākslinieciskās sistēmas joprojām bija ļoti nestabilas un jebkura pieskaršanās tām tika uztverta nevis analītiski, bet drīzāk emocionāli. Latvijā kino tika skatīts kā sociāli ideoloģisks teksts, arī kā medijs. Valodas problēma, skaņu kino ienākšana akcentē nacionālā kino faktoru.Latvijā kino kā māksla vērtību hierarhijā ieņēma un ilgstoši saglabāja zemāku pozīciju attiecībā pret pārējām mākslām. Iemesli tam - vizualitātes otršķirīgums salīdzinājumā ar vārdisko kultūru, centieni norobežoties no svešām, ārējām ietekmēm, nacionālo iezīmju trūkums. Nacionālās kultūras vērtību sistēma brīdī, kad parādījās kino, tikko bija sākusi stabilizēties. Tās pamatā – latviešu valoda kā galvenais nacionālās identitātes apliecinājums. Tādējādi latviskās kultūras hierarhijā augstākas pozīcijas ieņēma mākslas veidi, kas izmantoja vārdu, - literatūra, teātris.Latvijā ilgstoši dominējusi “cilvēka rokas pieskāriena” vērtība.
1896.g. 28. maijs. Pirmie kino demonstrējumi Rīgā.
1914. gads. Uzņemtas pirmās kinofilmas Rīgā – Klausies, Izraēl!, Kurpnieks Leiba, Ebreju kursistes traģēdija.
1923.gada 30. decembris. Svinīgi atklāts kinoteātris „Splendid Palace”.
Es karā aiziedams (1920) Filmu uzņem ar rokas kameru.Top kā privāta – kinoteātra Grand kino direktora iniciatīvas un par viņa naudas līdzekļiem. Piedalās izcili Latvijas teātru aktieri. Kā reakcija uz filmas panākumiem - tās veidotāji nodibina Latvju filma.
1921.gadā top Latvju filmas otrais lielākais darbs Laiku viesulī. Melodrāma un latvju brīvības cīņu motīvi.
1921. gadā Latvju filma izveido savu studiju. Filmas starptautiski nav konkurētspējīgas. Vietējais tirgus nenes peļņu. 1924.gadā Latvju filma bankrotē.
20.gadu vidū aktierfilmu veidošanā – pauze.
1928.gadā sākas režisora Aleksandra Rusteiķa, operatora Jāņa Sīla un Alfreda Bērziņa sadarbība. Viņu pirmā filma Par tēvzemi (1928) – padomju varas šausmu darbi 1919.gadā.
1930.gadā Lāčplēsis. Filmas kopējās izmaksas 40 000 latu, finansē Aizsargu organizācija, arī valdība. Jānis Vanags = mītiskais Lāčplēsis. Dubultlomā – Voldemārs Dimze (neprofesionāls aktieris, lidotājs). Iedibina “vīrišķīgā latvieša” ekrāna tēlu, ko turpina Pētris Lūcis (Zvejnieka dēlā, 1940), Eduards Pāvuls (Zvejnieka dēlā, 1957), mūsdienās – Juris Žagars. Mirdza/Laimdota – Lilita Bērziņa. Melnais bruņinieks “cauri gadsimtiem” – Osvalds Mednis. Episka iecere – parādīt latvju ceļu uz savu valstu, sākot ar senatni, caur 1905.gada revolūcijai, I Pasaules karu. Lāčplēša ietekmes: valsts politiskās vēstures glorifikācija kā Eizenšteina Oktobrī; sižeta līnijas atgādina D.V.Grifita Neiecietību,ļaunie tēli veidoti kā vācu ekspresionisma filmās.
2) Kino attīstība pēc II Pasaules kara. 40.-50.gadi.
1934.gada 15.maijā Kārļa Ulmaņa apvērsums. Sākās autoritāras varas laiks (1934-1940). Būtiskas pārmaiņas arī kultūras jomā.
Ulmaņa režīms sāka rūpēties par nacionālās kinomākslas attīstību. Finansējums tomēr ir tikai puse no Nacionālās operas finansējuma. Dominē prasība pēc tautas vienību apliecinošiem, tautiski romantiskiem darbiem. 1940.gada 22. janvāris. Kinoteātrī Splendid Palace pirmizrāde filmai Zvejnieka dēls
1945.gadā PSRS Tautas Komisāru padome pieņēma lēmumu par kinostudijas atjaunošanu Rīgā, Tallinā, Kauņā. Tika izveidota Latvijas PSR Kinematogrāfijas ministrija, Leonīds Leimanis tika iecelts par kinostudijas režisoru un māksliniecisko vadītāju. Pirmajos gados, Rīgas kinostudijā tika uzņemtas tikai trīs spēlfilmas (Dēli atgriežas(1946.g.), Mājup ar uzvaru(1947) un Rainis). Visas filmas tika uzņemtas sadarbībā ar ļenfilm. Filmas Rainis (1949) biogrāfiskais materiāls tika pakļauts ideoloģisku tēžu ilustrācijai. Tā tika atzīta par labāko filmu, iegūstot Valsts prēmiju.
1948.gadā tiek izveidota Rīgas Mākslas un hronikālo filmu studija.
1955.g. parādījās pirmā krāsainā Rīgas kinostudijas aktierfilma „Uz jauno krastu”
Kino noteikumus diktē Maskava – filmai bija jāiziet cauri neskaitāmām instancēm. Ja visas gan Rīgā, gan Krievijā tika akceptētas un pieņemtas, tad filma tika publiskota.
Līdz 1955.g.spēlfilmas netika uzņemtas. Toties 50.gadu 2.pusē tiek uzņemtas kvalitatīvas filmas, pārsvarā klasikas ekranizācijas. „Salna pavasarī”(1955.g.,rež. P.Armands,L.Leimanis).
3) Nacionālās skolas sākums 50.-60.gadu mija. Režisora Leonīda Leimaņa darbība.
1958.gada1. marts. Rīgas mākslas un hronikālo filmu studija tiek pārdēvēta par Rīgas kinostudiju. 1964. gada augustā Rīgas kinostudijas Mākslas padome apstiprina Rīgas kinostudijas emblēmu.
Leonīds Leimanis
Salna pavasarī (kopā ar Pāvelu Armandu) pēc R.Blaumaņa darbiem, novelēm Salna pavasarī, Raudupiete un Laimes klēpī. Tā ir pirmā filma, kas realizēta ar nacionālajiem spēkiem. Nauris (1957), Šķēps un roze (1959), Kapteinis Nulle (1964), Purva bridējs (1966) – pēc R.Blaumaņa darbu (noveles Purva bridējs un lugas Ugunī motīviem),Pie bagātās kundzes (1969) – pēc A.Upīša darbu motīviem. Princips – ikdienišķam, reālajam piešķirt simbola nozīmi, īpašs poētisks redzējums. Brīvi, radoši, drosmīgi izmanto literāros darbus kā filmu pamatmateriālu. 1966.gads. Kinoteātros sāk demonstrēt Leonīda Leimaņa spēlfilmu „Purva bridējs” – Rūdolfa Blaumaņa noveļu ekranizāciju. (Tā ir Latvijā visu laiku skatītākā spēlfilma)
4) Latviešu spēlfilmu autori: Gunārs Piesis, Jānis Streičs, Rolands Kalniņš
70tie gadi- Spēcīgu režisoru un individualu rokrakstu izkopšanas laiks. Sakartota, centralizēta, plānveidīga kinoražošanas sistēma. Tiek izkops žanriskais kino.
1961.gada 10. oktobris. Oktobra sākumā Rīgas kinostudija ievācas jaunajā kompleksā Šmerlī. Kā pirmā filma jaunajās mājās oficiāli tiek nodota un pieņemta Gunāra Pieša pirmā pilnmetrāžas spēlfilma „Kārkli pelēkie zied”. „Pūt, vējiņi”
Jānis Streičs
Savu karjeru sāka ar bērnu filmām „Kapteiņa Enriko pulkstenis”, pēc tam šokē, uzņemot trilleri „Šauj manā vietā”. Streičs rada latviešu komēdijas žanru – „Mans draugs nenopietns cilvēks”, „Lomo jāņu nakts krāsā”. Filmā „Teātris” tiek izjaukts atsvešinajuma efekts, tiek izjaukts klasiskais 3.personas princips. Ar to panāk - atklāj spēles noteikumus, ievelk skatītaju vidē, ta ir spēle, cita skatītāju interaktivitate. Šokējošs, dramatisks - „Svešās kaislības”, „Tiekamies uz Piena Ceļa”, „Carmen Forendum” (uzskata par savu labāko filmu)
Rolands Kalniņš (1922)
No 1947. gada strādājis Rīgas kinostudijā, kinorežisora profesiju apguvis praktiskā darbā. Režijā debitējis ar filmu Ilze (1959), bijis līdzrežisors filmai Vētra (1960), uzņēmis televīzijas īsfilmu Pazemē (1963). Populārākā Rolanda Kalniņa filma: Ceplis (1972). Ideoloģisku motīvu dēļ vairāki Kalniņa darbi tika izolēti no kinoprocesa. 1967.gads. 3.-26. aprīlis. Rīgā dažos nomales kinoteātros demonstrē Rolanda Kalniņa filmu Es visu atceros, Ričard!, (1966) pēc tam „noliek plauktā”. Tikai 1986. gada maijā filmu atkal demonstrē skatītājiem, bet 1991. gadā studija „Trīs” uzņemas to atjaunot sākotnējā variantā, un 1992. gada 10. janvārī Rīgas Kino namā pirmizrāda filmu Akmens un šķembas. Filma Piejūras klimats (1974) aizliegta jau ražošanas procesā, saglabājušies tikai 870 m (40 minūtes) darba materiāla. Filma Elpojiet dziļi! (1967) plašākam skatītāju lokam kļuva pieejama tikai 1986. gadā, tās centrālā tēma - savdabīgas radošas personības metodiska iznīcināšana.
5) Latviešu dokumentālā kino skola. Hercs Franks, Uldis Brauns, Ivars Seleckis
Latviešu dok.kino spēka gadi, uzplaukums (50.-60.) – interese par folkloru.
Objektīvi iemesli- „atkušņa noskaņas”, kas aptver visas kultūras nozares, ideoloģisko žņaugu „atslābums”. 60.gadu sākumā dok.kino pieļauj autorīas, subjektīvisma iezīmes. Mazinās dok.kino „kronikas funkcija”, to pārņem TV, palielinās dok.filmas kā mākslas darba funcija. "Rīgas Dokumentalā kino skola" ir augsta līmeņā pasaulē pazīstams un atzīts dokumentālais kino. Viena no galvenajām iezīmēm- pāreja no hronikas uz tēlu. „Baltais zvaniņš” (Krauklītis) – kultūras kanona filma, nav diktors- satītājs brīvs savā uztverē, viena no 100 labākajām īsfilmām pasaulē, spriedzes elementi, poētiska pilsētas tēla radīšana-vides fiksācija, „250`000`000” (Brauns) – divas nosacītas sižeta līnijas – valstiskais un individuālais, „asociatīva montaža” – domas plūsma, nav diktors, „Par 10 min vecāks” (Franks) – realisma stils, prestata emocijas, precizs fokuss, daudzu plaģiātu objekts., „Šķērsiela”(Seleckis) – labakā Eiropas dok.filma.
Dok.filmas. Kulturpētnieciskas filmas, montāžas perfekcija.
Strādaja par operatoru Herca Franka filmās „Aizliegtā zona” (1975), „Vecāks par 10min” (1978). Debitē režijā ar kinožurnālu „Padomju Latvija”.
Aizkadrā rezisora balss – viņa paša personības klātbūtne, tāpat kā Mūram. Pirmā dok.filma „Brāļi Kokari” (1978). „Vai viegli būt jaunam?” - Ar šo filmu Podnieks iegūst pasaules slavu un Lielbritānijas producentu uzaicinājumu uzņemt dokumentālu filmu par PSRS. 1987. gadā sāktais darbs izaug par piecām pilnmetrāžas filmām ar kopīgu nosaukumu Mēs / Soviets (1989), sekoKrustceļš / Homeland (1990), Pēcvārds (1991, veltījums barikāžu laika upuriem Andrim Slapiņam un Gvido Zvaigznem), Impērijas gals (1991), Klusuma stunda (1992). Filma Krustceļšir ceturtais Jura Podnieka darbs, kas tiek atzīts par gada labāko dokumentālo filmu un saņem balvu Lielais Kristaps.
7) Latviešu kino attīstība pēc 1991.gada. Dominējošās tendences. Situācijas
raksturojums.
Līdz ar neatkarības atgūšanu LV kino piedzīvo stabilitates krahu, saimnieciskais kino, līdzekļi neesamība, toties – IZTEIKSMES BRĪVĪBA.
8) Latviešu kino starptautiskā atpazīstamība, tās veicināšana (pārstāvniecība festivālos).
1995.gadā Francijā Klermonferanas īsfilmu festivalā kinokritiķi 100 labāko īsfilmu sarakstā iekļauj I. Krauklīša, H. Franka un U. Brauna īsfilmu „Baltie zvani”.
1995.gada februārī Berlinales Stikla lāci saņem Nila Skapāna filma „Lidojam?!” no seriāla „Munks un Lemijs”, studija „Animācijas Brigāde
1996.gada 19. maijs. Lailai Pakalniņai par dokumentālajām filmām Prāmis un Pasts piešķirta FIPRESCI balva 49. Kannu starptautiskajā kinofestivālā.
Jāņa Streiča Likteņdzirnas ir neatkarības laika skatītākās filmas godā.
LIELS, LIELS PALDIES ANETEI!
